Tulkotājs
Pēc vairāku gadu pārtraukuma šoruden sadarbībā ar Ventspils Galveno bibliotēku atkal kursēja Dzejas autobuss, kurš šogad ne tikai nogādāja dzejniekus līdz pieturām, kurās klausītāji varēja dzirdēt un vērot atraktīvus dzejas lasījumus, bet arī atveda līdz uzņēmumam dzejoļus par sabiedrisko transportu.
Filmējot sižetu par ,,Dzejas autobusa” reisu, kopā ar žurnālisti spriedām par to, ka ir diezgan grūti atrast dzejoļus, kas veltīti sabiedriskajam transportam. Sižeta nobeigumā izskanēja aicinājums sacerēt dzejoļus par šo tēmu un sūtīt ,,Ventspils reisam”.
Un, skat, pēc neilga laika uzņēmuma e – pastā jau ieripojuši divi dzejolīši, kuru autore ir latviešu valodas un literatūŗas skolotāja un Ventspils dzejniece Dace Frīdenberga-Samete. Arī viņa ir bijusi ,,Dzejas autobusa” pasažiere 2014.gadā. Pati Dace saka, ka kādreiz rakstījusi daudz vairāk, jo šobrīd darbs skolā, kur paiet viņas ikdiena, prasa ne tikai daudz laika, bet arī enerģijas. Līdz ar to dzejoļu sacerēšana palikusi otrajā plānā.
Pēc dzejoļu iesūtīšanas Dace Frīdenberga-Samete bija ar mieru dalīties savā pārdomās, kas saistītas ar sabiedrisko transportu un tā izmantošanu. Savukārt pašvaldības SIA ,,Ventspils reiss” saka Dacei paldies ne tikai par sarunu, bet arī par dzejoļu pirmpublicēšanas tiesībām.
Sapnis brauc autobusā
dienās drūmās un pelēkās-
tādās, kā šī
es iesēžos autobusā
un ļaujos, lai mani projām ved
no rūpēm un nopūtām klusām.
dūc motors un ainas garām slīd
drīz nosēžas blakus man sapnis
es zinu, tas mani pavadīs,
līdz vizināties tam apniks.
te iemejas klusi šoferis,
un motors uz brīdi apklust,
mans sapnis arī ir pamodies
un kafijas krūzi atnes
(D.Frīdenberga-Samete 22.09.2026.)
Dace un sabiedriskais transports
Dace saka, ka ikdienā ar sabiedrisko transportu pārvietojas diezgan reti, jo lielākoties braucu ar savu auto vai arī vīrs aizved, kur nepieciešams, un atved atpakaļ. Šobrīd pilsētas autobusu visbiežāk izmanto viņas jaunākais dēls, kurš ar to dodas no skolas uz mājām Gāliņciemā.
Ja plānoti tālāki braucieni, piemēram, uz Rīgu, tad gan priekšroka tiek dota sabiedriskajam transportam. Viņasprāt, tas nav reti, ne bieži – vidēji reizi mēnesī. Ar autobusu biežāk braukusi, kad studējusi Liepājā, taču drīz vien nācies secināt, ka tas nav izdevīgākais pārvietošanās veids, jo lekciju laiki nesakrita ar autobusu kursēšanas grafiku.
Ceļš ir arī laiks sev
Tā kā Dace ir aizrautīga grāmatu lasītāja, viņai ceļā bieži līdzi ir grāmata un brauciena laiks tiek izmantots lietderīgi – lasīšanai. Ja gadās braukt kopā ar kādu paziņu, tad ceļš, protams, aizrit sarunās. Citreiz viņa mēdzot iesnausties vai vienkārši vērot ceļu.
Dace saka: ,,Man patīk skatīties pa autobusa logu – vērot ainavu, pilsētas un ceļa mainīgo ritmu, kā arī cilvēkus autobusā. Brauciens uz Rīgu man ir arī laiks dažādām pārdomām. Tādā ziņā es reizēm jūtos kā ezītis no multfilmas “Ezītis miglā” – ļauju, lai ceļš mani ved.”
Un varbūt tieši tā ir viena no sabiedriskā transporta priekšrocībām – brauciena laikā pašam nav jādomā par ceļu. Var palasīt, pavērot apkārtni, aprunāties vai vienkārši ļaut domām aizklīst…
Cilvēks pie stūres
Autobusu vadītājus vienmēr viņa vienmēr ir apbrīnojusi. Pirmkārt, par atbildību, ko viņi uzņemas – gan par autobusu, gan par cilvēkiem, kurus ved. Otrkārt, tās ir garās darba stundas. Jā, pie visa jau pierod, tomēr saglabāt modrību un uzmanību ilgstoši, turklāt dažādos laika apstākļos, nebūt nav vienkārši.
Treškārt, par spēja būt iecietīgam, laipnam un vienādi korektam pret ļoti dažādiem cilvēkiem, un saglabāt šīs spējas darbā ar pasažieriem varbūt ir ne tikai pati svarīgākais, bet arī grūtākais autobusa vadītāja darbā.
Jo pasažieri ir dažādi. Tāpat kā skolā – ne skolēni vienmēr ir eņģeļi un arī skolotāji nav perfekti. Arī autobusā katram ir savs noskaņojums, savs dienas stāsts un savi izaicinājumi. Tāpēc abām pusēm ir vajadzīga sapratne.
Visu cieņu un pateicību autobusu vadītājiem par šo darbu!
Kas šodien vēlas kļūt par autobusa vadītāju?
Domājot par jauniešiem un profesijas izvēli, šķiet, ka laiki ir mainījušies. Ja kādreiz, kad pati gāju skolā, puiši mēdza runāt, ka vēlas kļūt par šoferiem, tad šodien jaunieši biežāk sapņo par tādu darbu kā jūtuberi, geimeri vai influenceri, par darbu, kurā nav jāievēro noteikts laika rāmis un kurā pats vari būt sev priekšnieks. Dace saka, ka to regulāri redz arī skolā – rīta miegs, šķiet, joprojām ir vissaldākais…
Jaunieši vēlas ātrus rezultātus. Dažkārt viņi negrib vai baidās uzņemties atbildību, nevēlas pielikt lielas pūles, bet atalgojumu grib saņemt uzreiz.
Varbūt jauniešu interesei par autobusu vadītāja profesiju palīdzētu atmodināt stāsti. Vadītāju pieredzes stāsti par savu darbu, par ikdienu, neparastām situācijām, atbildību un arī gandarījumu. Varbūt vērtīga būtu ekskursija, kurā jauniešiem būtu iespēja ielūkoties vadītāja darba ikdienā un redzēt šo profesiju no cita skatupunkta.
“Ventspils reiss” – zaļā krāsa un cilvēki
“Ventspils reiss” Dacei vispirms asociējas ar krāsu, bet viņas mamma, kura dzīvo Rīgā, šo krāsu ir nodēvējusi par Ventspils zaļo. Iespējams, tas arī rosināja uzrakstīt dzejoli ,,Veltījums Ventspils reisa zaļajam autobusam”:
Ir agrs rīts.
Vēl pilsētā visi dus,
Bet garāžā tevi gaida
Zaļais autobuss.
Nakts mieru
Tas netraucē,
Dienu tas sāks,
Kad šoferis būs klāt.
Zaļš autobuss
Šorīt ir dikti kluss,
Vai tiešām tas dus?
Nāk šoferis tuvāk
Un piemiedz ar aci:
Sveiks, draudziņ, kā pagāja nakts?
Tas lēnīgi, cēli durvis atver:
Kāp iekšā un redzi pats!
Ir salons tam mirdzošs
Un grīda tīra
Viz spodrumā spogulis gluds –
‘Nāc, sēdies pie stūres,”
Klusa balstiņa sauc
“Mums pirmais aplis jāizbrauc”.
(D.Frīdenberga-Samete)
Otra spilgtākā asociācija saistās ar jaukiem autobusu vadītājiem. Diemžēl pēdējā laikā arī ar dažādām ziņām sociālajos medijos, kurām bieži seko ļoti nikni un negatīvi komentāri, kuriem reizēm var piekrist, bet reizēm – ne.
Dace turpina: ,,Taču es uz “Ventspils reisu” skatos arī caur skolas ikdienu. Autobuss mums uz skolu brauc palīgā – lai aizvizinātu skolēnus uz Ventspils bibliotēku Akmeņu ielā, uz slidotavu vai baseinu, uz kādu pasākumu Ventspils muzejā vai tā struktūrvienībās.”
Autobuss un skola – vairāk kopīga, nekā šķiet
Daces secinājumi ir šādi: ,,Cik dažādi esam mēs skolā, tik dažādi pasažieri brauc autobusos. Autobusam ir vadītājs, skolai – skolas direktors, klasei – klases audzinātājs. Stundu saraksts un kustības saraksts.
Skolā apgūstam zināšanas, bet autobusā tās īstenojam dzīvē – pieklājību, atbildību, uzmanības koncentrēšanu, spēju orientēties pilsētvidē, prasmi ievērot noteikumus un cienīt līdzās esošos cilvēkus.
Tāpēc sabiedriskais transports man šķiet arī sava veida mācību telpa. Tajā mēs ne tikai nokļūstam no viena punkta līdz otram. Mēs mācāmies sadzīvot.”
Par sadarbību un kopā būšanu
Mūsu sarunas nobeigumā Dace Frīdenberga-Samete saka, ka ir pateicīga “Ventspils reisam” par rīkotajām akcijām un pasākumiem.
Īpaši viņai atmiņā palicis ,,Dzejas autobuss”, kurā pati piedalījusies – vispirms kā dzejniece, vēlāk jau kā bibliotekāre. Arī akcija Ukrainas atbalstam, kad varēja piepildīt ziedotos busiņus ar palīdzības pakām, viņai bija ļoti nozīmīga.
Dzejniece un skolotāja uzsver, ka ,, labprāt sadarbotos ar “Ventspils reisu” arī dažādos citos pasākumos un konkursos, jo reizēm šķiet, ka viss notiek tikai upes vienā krastā, taču būtu jauki vēl vairāk satikties un sadarboties.
Jo autobuss jau pēc būtības ir par satikšanos. Par cilvēkiem, kuri uz brīdi nonāk vienā telpā un dodas vienā virzienā. Katrs ar savu stāstu, savām domām un savu galamērķi.
Un varbūt pats svarīgākais nav tikai tas, kur autobuss mūs aizved. Svarīgs ir arī pats ceļš.”
