Te ir labi ar bērniem

15. maijā svinam Starptautisko ģimenes dienu. Jau deviņus gadus Ventspili par savu mājvietu sauc Vilcānu ģimene. Laimas un Pāvela ģimenē aug piecas atvases. Vecākajai meitai ir 12 gadu, jaunākajam bērniņam – gadiņš. Sarunājamies ar mammu Laimu, jo tētis ir darbā. No Laimas staro sirsnība un optimisms, un ik pa brīdim redakciju pieskandina viņas skanīgie smiekli.

Laima un Pāvels abi nāk no Daugavpils. Tur arī satikušies un izveidojuši ģimeni. Tolaik Laima mācījās Rīgā. «Atbraucu vasaras brīvlaikā uz Daugavpili, uz laukiem. Brālis bija pazīstams ar Pāvelu. Kopā ar māsas meitu atpūtos, un viņi tieši atbrauca uz dzimtas laukiem. Sagadījās, ka mēs tur iepazināmies,» stāsta Laima. Viņa iemīlējās no pirmā acu skatiena. «Pēc pirmā randiņa atbraucu mājās un mammai teicu – viņš būs mans!» Tai pašā pirmajā randiņā Laima Pāvelam pateica, ka grib piecus bērnus. «Viņš saka – nu, piecus, tad piecus,» atceras Laima.

Viņa pati nāk no piecu bērnu ģimenes, un dzimtā vienmēr ir bijušas kuplas ģimenes. Tikmēr Pāvels audzis kā vienīgais bērns ģimenē, bet viņam bijis draugs ar kuplu ģimeni, kur viesojoties Pāvels redzēja, cik tur visi draudzīgi. Kad Laima absolvēja skolu, visiem bija jāraksta vēstule sev nākotnē. «Un es pierakstīju, ka 28 gados, pēc desmit gadiem, būšu triju bērnu māte. Varēju pierakstīt jebko, bet pierakstīju – triju bērnu māte. Un 28 gados es tiešām biju triju bērnu māte,» stāsta Laima.

Pārcelšanās

Pāvels ir peldēšanas treneris, un, kad viņam piedāvāts darbs Ventspilī, tieši Laima bija tā, kas mudināja piekrist. «Kad vīrs piezvanīja par darba piedāvājumu Ventspilī, viņš teica – man deva nedēļu apdomāšanai. Teicu – zvani atpakaļ un saki, ka tu piekrīti. Braucam!» Vīrs pēc tam Laimai teicis, ka pats nebūtu pieņēmis tādu lēmumu. Laimai šķita – brauksim, mēģināsim, mēs taču varam atgriezties, ja nepatiks. Tagad ģimene Ventspilī tā iedzīvojusies, ka negribētu vairs pārcelties citur. «Vīrs saka – tev patīk Ventspils, tāpēc es neko neizskatu. Tev te ir labi ar bērniem,» stāsta Laima.

Taču pārcelšanās pirms deviņiem gadiem izvērtās dramatiska, jo priekšlaicīgi 28. nedēļā piedzima trešais bērniņš. «Varbūt stress, pārvākšanās,» spriež Laima. Turpmākos četrus mēnešus par viņas mājvietu kļuva Bērnu slimnīca Rīgā, kur laiks pagāja bažās par to, vai bērniņš izdzīvos un atlabs. Palīdzēja lūgšanas, līdzcilvēku atbalsts un ticība savam bērnam, paļaušanās, ka viss būs labi. Lai uzmundrinātu sevi, Laima pat palātā iekārtoja Ziemassvētku stūrīti. Viņa ārstiem lūdza, lai viņus ar bērniņu izraksta no slimnīcas pirms Jaunā gada, jo bija svarīgi tikt mājās vēl tai pašā gadā. Atgriezās viņi 30. decembrī. Uzreiz ātri braukuši pirkt egli. «Tas bija tik skaisti!» atceras Laima, atzīstot, ka no slimnīcas viņa pārbrauca jau kā cits cilvēks, ar citu skatu uz dzīvi. Cīnoties par bērniņa veselību, ieguldīts ļoti liels darbs, un tas ir nesis augļus.

Katrs atšķirīgs

Ģimenē aug trīs skolēni – 12, 10 un 8 gadus veci. Piecgadīgā meita iet bērnudārzā, bet jaunākajam bērniņam ir gadiņš. Ģimenes sadzīve ir uz Laimas pleciem – kamēr vīrs pelna ģimenei iztiku, viņa tiek galā ar pārējo. «Kad ir pieci bērni, nav laika domāt, ka es netikšu galā. Vienkārši jātiek,» saka Laima. «Piektais bērniņš atnesa mūsu mājās mieru. Es sapratu, ka varu kaut ko neizdarīt un par to nekas nebūs. Jo pasaule no tā sliktāka nekļūs. Kāpēc tad satraukties?»

Viņa stāsta, ka bērni ir ļoti atšķirīgi – gan vizuāli, gan pēc rakstura un temperamenta. Taču kopīgas ir ģimenē ieaudzinātās vērtības. Ja arī savā starpā gadās pa kašķim, bērni viens otru mīl un cits bez cita nevar. «Viņi reizēm nogurst viens no otra, bet tad, kad ir šķirti, skumst viens pēc otra,» stāsta Laima. «Ja skolā ir kāda problēma, viņi jau to risina kopā.» Ja vairāku bērnu nav mājās, jo viņi ir aizbraukuši uz sacensībām, Laimai mājas šķiet tukšas.

Vecākie bērni ir jau paaugušies un var mammai atvieglot ikdienu. Aukles ģimenei nekad nav bijušas. Ja mammai vajag kādreiz padzert tēju vai ieiet vannā, vecākie bērni palīdz pieskatīt mazākos. «Ir vajadzīgs tikai maziņš brītiņš, lai izelpotu pārdzīvojumus. Bērnu pārdzīvojumus, jo mamma bieži aizmirst par sevi tādā ziņā, ka viņa nav tikai mamma. Viņa ir arī sieviete, vienkārši es pati, cilvēks,» saka Laima.

Rīta cēlienu Laima pavada kopā ar jaunāko bērniņu. Kad pēcpusdienā bērniem sākas nodarbības, mammai jāiesaistās, lai visi visur nokļūtu laikus. Tas prasa rūpīgu plānošanu. Laima novērtē to, ka Ventspilī visur var nokļūt ļoti ātri. «Infrastruktūra tiešām ir ļoti laba.» Ja ir labs laiks, vecākie bērni jau var paši ar velosipēdu aizbraukt, kur nepieciešams. Laima ar bērniem vienmēr pārrunā, kurus maršrutus izvēlēties, lai brauciens būtu drošs. Bet pārbraucienus ar auto mamma izmanto, lai ar bērniem aprunātos.

Tā kā bērni ir aizrāvušies ar hokeju un daiļslidošanu, ģimenes dzīve faktiski ir pakļauta Ledus hallei. Kad sešu gadu vecumā dēls izlēmis pamēģināt spēkus hokejā, domādama, ka dēlam ir mākslinieciska daba, Laima sākumā teikusi nē. Vēlāk apdomājusies – ja nu mēs viņa sapni nozogam? «Varbūt es kā mamma redzu, ka viņam vajag iet mākslā. Kā es varu zināt, ka viņš var būt sportists, ja es pat neesmu nekad vedusi viņu uz sportu?» spriež Laima. Tā dēls nokļuva un joprojām ir hokejā. Laima spriež, ka maksa par hokeja nodarbībām Ventspilī ir ļoti demokrātiska. Sportā ir gan disciplīna, gan asaras un arī draudzība, un tas ir daudz labāk, nekā ja bērni mājās sēdētu telefonā.

Ģimenē visi ļoti seko līdzi bērnu sporta gaitām, kļuvuši par karstasinīgiem līdzjutējiem, brauc līdzi uz sacensībām, kas kļuvušas par mazajiem brīvdienu ceļojumiem. Laima arī pati pamēģinājusi spēlēt hokeju sieviešu komandā. «Man bija tāds sapnis pusaudža vecumā. Daugavpilī bija ledus halle, meiteņu komanda. Es gribēju, bet mamma mani nelaida,» atceras Laima. Sapni viņa īstenoja, gadu nospēlējot komandā, kur tagad viņu nomainījusi meitiņa. «Prasās pēc adrenalīna, asumiņa, gribas izrauties no ikdienas. Līdzīgi kā peldot baseinā – prāts ir tukšs. No baseina izkāpjot, nav nevienas domas. Tāpat arī pēc hokeja – nokāp no laukuma, un tev nav nevienas domas. Prāts ir iztīrījies.» Hokeja spēlēšana Laimai palīdzēja labāk izprast savus bērnus, saprast, ka nedrīkst kaut ko pārmest, jo tagad ir skaidrs, cik tas ir grūti. No komandas Laima atvadījās, gaidot jaunāko bērniņu.

«Mamma teica – nevadā bērnus, paliec mājās, piekārto. Es uzskatu, ka ir daudz svarīgāk būt bērnam blakus. Man patīk būt līdzdalīgai viņu dzīvē. Ja tētis nevar būt līdzdalīgs, ko viņš visvairāk nožēlo (labi, ka interneta ērā turnīrus var noskatīties attālināti), tad vismaz kādam vecākam ir jābūt līdzdalīgam.»

Skaists piedzīvojums

Ventspils dome deleģēja Vilcānu ģimeni pārstāvēt Ventspili Daudzbērnu ģimeņu dienā, ko maija sākumā rīkoja Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība. Pasākumā, kas norisinājās Rīgas zoodārzā, valdīja patīkama gaisotne un ģimenes varēja kopā aktīvi un radoši pavadīt laiku.

Laima stāsta, ka izbraukt visiem no mājām – tas ir vesels process. Tā kā vīram maija brīvdienās bija jāstrādā, Laima satraucās, kā viena ar visiem pieciem bērniem nokļūs pasākumā. Taču pilsētas dome palīdzēja, sarūpējot transportu, lai ģimene varētu ērti un droši nokļūt pasākumā. Ģimene tur saņēma Latvijas Goda ģimenes Atzinības rakstu un sastapa līdzīgas ģimenes no visas Latvijas. Laima stāsta, ka visiem brauciens ļoti patika, mājās pārbraukuši laimīgi. Bērniem paticis izstaigāt zoodārzu un veikt uzdevumus. Laima spriež, ka būtu lieliski iekļaut šo pasākumu ģimenes plānā un turp doties arī citus gadus.

Laimai patiktu, ja sabiedrība kļūtu pieņemošāka pret kuplākām ģimenēm un arī tām ģimenēm, kurās bērniņu nav, jo mēdz būt tā, ka cilvēkiem vienkārši nevar būt bērnu. Laimai nepatīk, ka sabiedrība uzspiež kādu pareizo viedokli, – viņasprāt, katrai ģimenei ir brīvība pašiem lemt, cik bērniņu viņi vēlēsies.